Sen, sen atpakaļ, padsmitnieka gados, es braukāju ar velo. Tolaik jau bija parastie, saliekamie velosipēdi. Tie bija tie krutākie. It sevišķi kruti tie izskatījās, ja aizmugurējās riepas velo apvalka vietā uzlika mopēda riepas apvalku. Varēja arī pašam spieķotajam ratam pielikt priekšā no skārda izgrieztus un nokrāsotus apļus, tādējādi, noslēpjot spieķus no citu acīm.
Reizēm arī varēja attaisīt rāmi, un tad braukāties. Sanāca, ka sēdi uz sēdekļa, un stūre tev nav gan priekšā, bet gan kaut kur sānos. Bija interesanti…
Bet ne par to ir stāsts. Sākās BMX ēra, Nopirku arī sev tādu, tiesa gan, paštaisīto Bet uz priekšu gāja. Bāze bija tā pati, saliekamā riteņa, tikai drusku īsāks… Braukāju, kritu, pamatīgi braukāju uz pakaļējā rata. Remontēju un skrūvēju visu pats. Arī kameras līmēju un riepas mainīju. Biju tā iemanījies, ka varēju apvalku noņemt ar plikām rokām, nekādus instrumentus nevajadzēja. Beigās vellapēdu nokāvu un izmetu mēslainē…